Izvērtējot latviešu leģionāru motivāciju, statusu un lomu Otrajā pasaules karā, nevar ignorēt faktu, ka Latvija 20. gadsimtā piedzīvoja divu totalitāru režīmu okupācijas.
Ik gadu dzirdam dažādus iemeslus, kādēļ 16. martā nevajadzētu godināt leģionārus – vienmēr ir kādi “īpaši apsvērumi”. Šogad patiešām ir sarežģīti apstākļi, kas prasa īpašu piesardzību. Tomēr joprojām ir iespējams izrādīt godu leģionāriem, individuāli noliekot ziedus piemiņas vietās visā Latvijā.
Partijas ieskatā būtu jāturpina ēkas izpēte un jāvērtē nama turpmākās izmantošanas un uzturēšanas iespējas.
Kognitīvā disonanse ir stāvoklis, kurā indivīds vienlaicīgi tic divām savstarpēji izslēdzošām idejām, veic darbības, kas neatbilst paša uzskatiem, vai ir spiests uzzināt informāciju, kas apdraud viņa uzskatus. Šī, manuprāt, ir atbilstoša diagnoze visai Eiropai pēc Madrides Londonas Parīzes Briseles terora aktiem. Vienlaicīgi šausminoties par terora briesmām, tās plaši atspoguļojot medijos, dedzinot svecītes un sērojot, Eiropa […]
1991. gadā mums šķita, ka mēs atgriežamies vecajos, labajos Rietumos. Patiesība bija tāda, ka šādu Rietumu vairs nebija. Kamēr Latvija atradās aiz ‘’dzelzs priekškara’’, kur visi par komunisma ‘’neizbēgamo uzvaru’’ runāja vienu, bet domāja citu, Rietumu intelektuāļi patiesi aizrāvās ar marksisma idejām un panāca to atdzimšanu jaunā formā. Lielā vilšanās Kad skaistā 1914. gada 28. […]
Krievijas agresija Ukrainā, melīgās Krievijas propagandas izgaismošanās un tās realizētais hibrīdkarš paver mums iespēju citā gaismā rietumu politiķiem, žurnālistiem un sabiedrībai skaidrot PSRS agresiju pret Somiju, Igauniju, Lietuvu, Latviju, Poliju, komunistiskā režīma realizētās represijas, mūsu tautu pretošanos PSRS okupācijas varai. Varu teikt, ka šodien rietumos mītu par fašisma atdzimšanu Baltijā uztur vien daži margināli rietumvalstu komunisti un Kremļa sponsorētie politiķi un mediji.
Kā mēs labi zinām, katru gadu 16. martā ir “īpaši bīstami apstākļi”, kas katru gadu šo dienu padara par “īpašu izņēmumu”, kurā “šoreiz gan” labāk neiet. Es šo tēzi mainītu – katru gadu 16. marta gājienā ir jāpiedalās neatkarīgi no biedēšanas un “īpašajiem apstākļiem’’. Kāpēc? Jo mums ir jāatzīst reģiona un savas tautas vēsture. Ne ar […]
Pagaidām ar neveiksmi beidzies Nacionālās apvienības (NA) mēģinājums jaunajā Saeimā Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas paspārnē izveidot Vēstures politikas apakškomisiju. Kaut gan nepieciešamība pēc tādas jau sen nobriedusi un deputātiem, visdrīzāk, vēl nāksies pie jautājuma atgriezties.
Nupat aizvadīta Hitlera un Staļina slēgtā noziedzīgā pakta 75. gadadiena. 1939. gada 23. augustā abi diktatori vienojās par Eiropas sadali, bet vienošanās sekas nav likvidētas vēl šodien. 2015. gadā Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tā ir laba iespēja palīdzēt kliedēt pakta ēnas mūsdienu Eiropā.
Eduardam Berklavam – vienam no nacionālās kustības līderiem – šomēnes apritētu 100 gadu. Viņu var dēvēt par Pazudušo dēlu, kurš no pārliecināta komunista kļuva par kvēlu brīvas Latvijas aizstāvi un nacionālās kustības vadītāju. Principiāls un godīgs, spējīgs mainīties, nenoliedzot savus maldus, – tādu viņu atceras līdzgaitnieki.
